asteres.jpg">asteres-300x173.jpg" alt="asteres" width="300" height="173" />

Puķzirnīši ciena mērenību

Puķzirnītis ir Vidusjūras augs, viengadīgs, bet dzimtenē uzvedas kā divgadīgs. Vasaras karstumā, kad sēklas ir gatavas, tās izsprāgst, izsējas un paspēj sadīgt. Mazi stādiņi viņu ziemās, kas nav aukstas, pārziemo, un augiem veidojas ļoti laba sakņu sistēma. Kad sākas pavasaris, sākas strauja virszemes augšana. Augam patīk saulaina, sausa, silta vieta. Tāpēc arī svarīgi atcerēties – puķzirnīšiem ir jāiziet aukstuma periods. Ja stādus pamatīgi norūda, tālāk tie aug ļoti veselīgi.

Jāatceras, ka puķzirnīšus nedrīkst stādīt biezi – ne tuvāk par 25 cm vienu no otra. Augam vajag dziļi sagatavotu augsni, tāpēc to labāk darīt rudenī. Augsni sagatavojam divos slāņos: izrok tādu kā tranšeju lāpstas dziļumā. Saberam mēslojumu un iekultivējam, tad beram visu atpakaļ un otrā slānī darām to pašu. Puķzirnītim uz saknēm dzīvo gumiņbaktērijas, kuras bagātina augsni ar slāpekli. Dažām puķzirnīšu šķirnēm ir ļoti cieti apvalki. Tāpēc vēlama sēklu priekšapstrāde – vismaz tās jāuzbriedina. Pēc dienas skatās, atlasa tās sēklas, kuras nav uzbriedušas, un tām ar rupjāku adatu, īlenu vai smilšpapīru mēģina savainot sēklas apvalciņu.

Stādi jāaudzē vismaz 10 cm dziļos podiņos. Mēs ņemam 11 cm augstus podus, 5X5 cm un liekam tajā divas sēklas, vēlāk augus izstādām attiecīgi pa 40 cm. Diedzējot vajag siltumu; kad augs sasniedzis 3 līdz 4,5 cm, tas jāradina aizvien vēsākā vietā un, kad ir lapas, pavisam vēsā vietā. Spensergrupai centrālais dzinums nav ziedošs. Lai ātrāk ziedētu sāndzinumi, centrālo dzinumu aiz 2,3 cm nogalotņo. Svarīgi dēstus nepārliet. Puķzirnītim patīk viss mērenais. Puķzirnīšus var sēt arī laukā. Stāda divrindu dobēs, pa vidu veido balsta sistēmu. Laistot nedrīkst liet uz augiem, arī ne uz sakņu kakliņa.

Ap 1600. gadu puķzirnīši nonāca Anglijā, un angļi visvairāk darījuši puķzirnīšu attīstībā. Mēs savā selekcijā veidojam jaunu puķzirnīšu šķirni ”Balerina”. Ir arī zemākas pundurpuķzirnīšu šķirnes, kuras var audzēt uz balkoniem un lodžijām. Tiem gan vajag siltāku vietu, jo tie izveidoti ASV, Kalifornijā, un mitras vēsas vasaras tiem nepatīk. Ir akācijlapu puķuzirnīši, eksplorum grupa, kas ir 50 līdz 60 cm augsta, un tā var augt arī klājeniski.

Puķzirnīšus var izmantot apstādījumos, kombinējot augstos ar zemākiem un tādējādi veidojot interesantus stādījumus. Protams, no puķzirnīšiem var iegūt arī izcilus grieztos ziedus. Puķzirnīšu ziedus var izaudzēt jau aprīļa beigās, maija sākumā un tā līdz pat rudenim. Puķzirnītis nekrustojas ar saviem radiniekiem.

Vēl, runājot par šķirnēm, jāatzīst, ka Valdim Dubovskim ir ”Aija” – bagātīgi zied, stingri ziedkāti, lašu krāsa. ”Lizbete” ir viena no pirmajām šķirnēm, ko sākām audzēt, tai ir kvalitatīvi skaisti ziedi, šķirne tos ražo bagātīgi; ”Gvendoline” – vēsi rozā tonis, ļoti bagātīgi zied, spēcīgi aug un mūsu klimatā labi padodas; ”Pēcis” – ļoti bagātīgi zied un ir ļoti smaržīga šķirne.

Asteres nevar stādīt vairākus gadus vienā vietā

Asteres iesākām audzēt tāpēc, ka, nopērkot ārzemju šķirņu sēklas, redzams, ka ne vienmēr bijusi laba atlase, tāpēc arī nevar izaudzēt cerētos ziedus. Un tagad esam jau labas šķirnes atlasījuši un varam tām arī sēklas piedāvāt.

Mums ir dažādu krāsu adatu asteres, krallen grupas asteres – tās ir skaistas, bet mitrā laikā nav tik izturīgas kā adatu asteres. Vēl ir arī pomponasteres. Interesanti, ka parasti pomponasterēm ir tumšas malas un gaišs vidiņš, mēs varam piedāvāt ar gaišām maliņām un tumšu vidu. Tās mums ir divu toņu – rozīgi sārtas un tumši zilas. Populāra pomponasteru krāsa ir spilgti sarkana ar baltu vidu. Pomponi ir izturīgi sliktos laika apstākļos. Peoniju asteres ir skaistas, bet mitrā laikā ziedlapiņas paliek brūnas.”Rosmarija” ir krūmastere, ko var griezt uzreiz visu krūmu, un pušķis gatavs. Unikumasterēm vidiņš nav tik pilns kā adatu asterēm. Ir matadorasteres ar lielu augumu.

Asteres var audzēt ar stādiem un sēt dobē. Sējot uzreiz dobē, tās vēlu uzzied, bet ir ļoti veselīgas. Ja paši vāc sēklas, jāiezīmē labākie augi, un no tiem jāņem sēklas.

Asterēm raksturīgas sakņu slimības – fuzarioze un sakņu puve. Var jau augus miglot, bet pats galvenais – atcerēties, ka asteres vienā vietā labāk nestādīt vismaz pāris gadus.

Vislabāk zied pirmā gada anemoņu gumi

Anemones ir daudzgadīgs Vidusjūras augs. Mūsu aukstās ziemas tām gan ir visai kaitīgas. Tāpēc audzēšana ir jākombinē. Vislabāk sākt no sēklām. Protams, arī šeit ir vajadzīga atlase.

Ja sēklas ir, ja grib, lai pirmajā gadā uzzied, ir jāsēj ļoti agri. Raksturīgi, ka sēklas dīgst zemākā temperatūrā (12 vai 13°C) nekā citas puķes un dīgst kādas četras nedēļas.

Piķē kā visām puķēm, tad izstāda ārā. Labi, ja gadās vēsāka vasara, tad vasaras vidū augs sāks ziedēt. Ja nē, tad vasaras vidū karstā, sausā laikā augs stāvēs uz vietas un uzziedēs rudenī, un, kad nāks sals, augs nebūs iegājis miera periodā. Tieši tāpēc anemones pie mums nestabili pārziemo. Tāpēc pirmajā gadā jāizaudzē gumiņš, nākamajā pavasarī agri sāk to audzēt, un tad līdz karstajai vasarai tie paspēs arī uzziedēt. Petiesībā tā ir pavasara puķe.

Gumus gan var nopirkt arī veikalos, bet diemžēl veikalos tirgotie gumi jau ir reiz uzziedināti, tāpēc, visticamāk, ka jums tas neuzziedēs – vislabāk zied pirmā gada gumiņš. Uzziedinātās anemones ne tikai vājāk zied, tās arī nav tik izturīgas. Turklāt trešajā gadā gumiņi jau vairs negrib ziedēt. Tāpēc jāvāc pašam sēklas.

Vasaras vidū, kad karsts, sāk dzeltēt anemoņu lapas, tad augi jāizrok un jāglabā sausā vietā līdz pavasarim. Tad anemoņu gumiņus izmērcē un stāda podiņos. Paaudzē un aprīļa vidū vai beigās, iepriekš pieradinot, stāda ārā.