Gladiolas ir ļoti plastiska kultūra, kura labi aug dažāda sastāva augsnēs, piedod audzētājiem dažādas mēslošanas kļūdas, spēj izturēt gan pārmērīgu sausumu, gan paaugstinātu augsnes mitrumu. Mīts par to, ka gladiolas esot kaprīzas un slimīgas, radies, audzējot gladiolas nepiemērotās vietās, stādot tās gadu no gada vienā un tajā pašā vietā, neievērojot elementāras šīs kultūras audzēšanas pamatprasības.

Kur stādīt?
Optimālais variants: atklāta vieta ar netraucētu gaisa apmaiņu, pilns saules apgaismojums no rīta līdz vakaram, iestrādāta, organiskām vielām bagāta, vidēji smaga smilšmāla vai mālsmilts augsne ar stabilu mitruma režīmu. Galvenais – vieta, kurā gladiolas agrāk nav augušas.

Diemžēl šos nosacījumus daudziem būs grūti izpildīt, nāksies piemēroties, izvēloties no diviem ļaunumiem mazāko.

Vietā ar traucētu gaisa apmaiņu (starp ēkām, kokiem, krūmiem) vairāk vērības nāksies veltīt slimību profilaksei, savlaicīgi uzsākot miglojumus. Šādā vietā gladiolas vairāk apdraud pelēkā puve, kura, reiz sākusies, izplatās kā meža ugunsgrēks. Tā apdraud gladiolas arī daļēji noēnotās vietās, it sevišķi, ja gladiolas nesaņem rīta sauli.

Gladiolas var labi augt gan smagā māla augsnē, gan vieglā smiltī, audzētajam jāprot piemēroties šīm augsnes īpatnībām.

Vajadzētu savlaicīgi pacensties uzlabot šādas augsnes struktūru ar palielinātām organikas devām, izmantojot neitralizētu kūdru vai kūtsmēslus priekšaugam.

Smaga augsne lēnām iesilst, toties ilgāk saglabā mitrumu. Tai ir lielāka buferspēja un mazāki barības vielu izskalošanās zudumi, šādā augsnē daļu pamatmēslojuma (P un K) var iedot rudeni, papildmēslojumu var dot retāk un lielākās devās kā smilts augsnē. Gladiolu stādīšana un novākšana smagā mālā prasīs vairāk laika un fiziskas piepūles, tādēļ audzēšana lielos apjomos radīs problēmas. Vieglā smilts augsnē būs daudz vieglāk gladiolas iestādīt un novākt. Stādīšanu var un vajag uzsākt agrāk, lai paspētu to pabeigt pirms augsne zaudējusi mitrumu. Vasarā papildmēslojumu nāksies dot biežāk un mazākās devās, pievēršot uzmanību tiem mikroelementiem, kuri viegli izskalojas. Stabilu ražu iegūšanai nāksies padomāt par laistīšanas iespējām.

Kad stādīt?
Gladiolas iesaka stādīt aprīļa beigās un maija sākumā, kad augsne iesilusi līdz +9 C. Katram audzētājam pašam šis laiks jāizvēlas, vadoties no saviem audzēšanas apstākļiem un apjoma.

Ja iespējams augsni pilnībā sagatavot rudenī, vairsīpoliņu sēju var uzsākt, līdzko iespējams uziet uz lauka. Ir ziņas, ka marta beigās iesēti vairsīpoliņi lieliski auguši un devuši labu ražu. Nav vēlams pārāk agri stādīt gladiolu bumbuļsīpolus. Novērojumi liecina, ka aukstā augsnē iestādītu bumbuļsīpolu attīstība aizkavējas. Pat 2 nedēļas vēlāk iestādītas gladiolas uzdīgst ātrāk un attīstās straujāk. Tas pats notiek, ja stādīšanai seko izteikts aukstuma periods. Stādot vēlu, svarīgu nozīmi iegūst augsnes nodrošinājums ar mitrumu. Ja mitruma pietiek līdz gladiolām izveidojusies 3.lapa (sāk veidoties 2.pakāpes saknes), sausums vairs traģiskas sekas neradīs. Ļoti vēla stādīšana (maija beigas – jūnija sākums) ir riskanta, jo normāla ziedu un bumbuļsīpolu ražu ir cerības iegūt tikai īpaši labvēlīgās vasarās. Tiesa, ir gadījies redzēt pieklājīgi ziedošas pa Jāņiem iestādītas gladiolas, tomēr tādus trikus varētu atļauties tikai ārkārtīgos gadījumos, lai saglabātu stādāmo materiālu.

Kā kopt?
Gladiolas gan panes ilgstošu sausumu, ja vien paspējušas līdz tam izveidot spēcīgu sakņu sistēmu. Sīpolu ražu sausums ietekmē maz, bet lapas būs mazākas, aizkavēsies ziedēšana, veidosies strupākas ziedvārpas. Sausās vasarās bez laistīšanas nebūs iespējams iedot papildmēslojumu. Ja vien iespējams izvēlēties laistīšanas sistēmu, priekšroka dodama tādai, lai tiktu samitrināta augsne, bet ne gladiolu lapas. Tiesa, rakstos šī prasība reizēm tiek pārspīlēta, jo karstā un sausā vasarā veselīgā stādījumā sēņu sporas tā pēkšņi neparādīsies, lai mestos virsū mitrajām lapām.

Ja laista, tad jālaista reti (reizi nedēļā), bet kārtīgi. Ūdenim jāsamitrina augsnes kārta visā tās dziļumā. Ja izlaistām vienu lejkannu uz m2, izveidosim tikai garozu augsnes virskārtā un panāksim negatīvu efektu.

Gladiolu mēslošana ir ļoti plašs temats. Lai to niansēti un zinātniski pareizi aprakstītu, būtu jāsacer vesela grāmata, tas būtu darbs speciālistiem. Labi domātie ieteikumi, izdarīt pilnu augsnes agroķīmisko analīzi, mēslot, smalki aprēķinot barības elementu devas saskaņā ar šīs analīzes datiem, absolūtajam vairākumam līdz šim dažādu saprotamu iemeslu dēļ nav bijuši izpildāmi.

Pamatā mēs visi vadāmies pēc savas dārzkopja izjūtas un lietojam tādus mēslošanas līdzekļus, kas atbilst mūsu iespējām un kabatas saturam.

Sagatavojot augsni gladiolu stādīšanai, iestrādājam pamatmēslojumu. Pretrunīga ir speciālistu attieksme pret kūtsmēslu lietošanu. Vieni kategoriski noliedz kūtsmēslu lietošanu vispār, iesakot nepieciešamo humusa daudzumu augsnē nodrošināt ar neitralizētu pakaišu kūdru, citi iesaka lietot tikai sadalījušos kūtsmēslus vai arī iestrādāt tos priekškultūrai. Jāņem vērā, ka augi pirmajā gadā izlieto apmēram pusi no kūtsmēslos esošā barības vielu daudzuma, to iedarbība jūtama vidēji 3 gadus (smagā augsnē ilgāku, vieglā īsāku laiku). Personīgi esmu pārliecinājies, ka pat svaigi kūtsmēsli uz gladiolām nelabvēlīgu ietekmi neatstāj, ja vien spējam nodrošināt, lai tie tieši nesaskartos ar sīpoliem. 10 gadus nācās audzēt gladiolas vienā laukā, pēdējos 5 gadus stādīju tos smilšu izolācijā, lauks saņēma kūtsmēslus katru pavasari. Gadījās izrakt lieliskus un veselīgus sīpolus, kuru sakņu sistēma bija izvietojusies kārtīgā mēslu pikā. Dzirdēta informācija, ka ar kūtsmēsliem mēslotā augsnē attīstās sēnītes, kuras nomāc fusarium ģints sēņu attīstību (tās izraisa bīstamāko gladiolu slimību – fuzariozi). Kopš kūtsmēsli man vairs nav pieejami, tik labas gladiolu ražas vairs neizdodas iegūt.

Kūtsmēslu lietošana jāsaskaņo ar atbilstošu minerālmēslu došanu. Ja lietojam kūtsmēslus ar paaugstinātu slāpekļa saturu (trušu, cūku), obligāti papildus jāiestrādā kālija minerālmēsli. Augiem uzņemamā kālija daudzumam augsnē būtu aptuveni divas reizes jāpārsniedz slāpekļa daudzums. Kāliju pamatmēslojumā var dot arī kālija hlorīda veidā (tas iznāks reizes 5 lētāk par kālija sulfātu). No hlora jona kaitīgās ietekmes baidāmies visai nepamatoti, tas atklātā laukā ātri izskalojas. Dodot pamatmēslojumā nitrofoskas tipa minerālmēslus, arī papildus būtu jādod kālijs, lai radītu gladiolām optimālo slāpekļa un kālija attiecību. Pamatmēslojuma fosforu (P) un kāliju (K) smagākās augsnēs varam dot rudenī, vieglā smiltī – labāk pavasarī, citādi būs izskalošanās zudumi. Slāpekli (N) vienmēr dodam pavasarī. No jaunākajiem (un dārgākajiem) mēslošanas līdzekļiem pazīstamais speciālists Nollendorfa kungs iesaka pamatmēslojumā gladiolām firmas ‘’Kemira’’ dārza mēslojumu Nr.2., papildmēslojumā dodot kalcija nitrātu (2 reizes šķidrā veidā 15 g uz 10 l).

Gladiolu papildmēslošanā jāvadās pēc tā, kurā attīstības periodā kādas barības vielas vairāk nepieciešamas. Orientējoši: augšanas sākuma periodā, kad strauji aug lapas, veidojas zaļā masa, vairāk nepieciešams slāpeklis. Vidējā periodā, veidojoties ziedpumpuriem, jādod pilns NPK komplekss, N daudzumu samazinot, salīdzinājumā ar pirmo periodu. Pirms ziedēšanas N ieteicams dot kalcija nitrāta formā, jo kalcijs nostiprina ziednešus. 3.periodā – pēc ziedēšanas dosim kāliju, kurš nodrošina sīpolu nobriešanu, pilnīgi izslēdzot no papildmēslojuma slāpekli. Tāda varētu būt pamatshēma. Tai katram audzētājam jāpieiet radoši, jāpiemēro saviem apstākļiem. Sevišķi jāuzmanās no pārmēslošanas ar slāpekli, pārmērīgas devas pazemina izturību pret slimībām, aizkavē ziedēšanu, kavē bumbuļsīpolu nobriešanu, tie ziemā sliktāk glabājas.

Aplam rīkojas tie sīkaudzētāji, kuri, neorientējoties dažādos minerālmēslos, ņem to, kas pirmais gadās pie rokas (parasti gadās slāpeklis), lai tikai kaut kas būtu uzkaisīts.

Visus papildmēslojumus būtu ļoti vēlams dot tikai šķidrā veidā, ja tas nav iespējams, atliek cerēt uz kārtīgu lietu tieši vajadzīgajos momentos. Bezcerīgos gadījumos vēl atliek piebarošana caur lapām ar miglotāja palīdzību. Varētu izmēģināt firmas ‘’Efekts’’ šķidros kompleksos mēslojumus, tagad gan pieejams ļoti plašs mēslojumu sortiments.

Iekoptās, ar kūtsmēsliem regulāri mēslotās augsnēs mikroelementu parasti pietiek, reizēm pat no bora pārbagātības apdeg lapu gali.

Dažiem audzētājiem tomēr nācies sastapties ar tādu retu parādību kā akūts bora trūkums, tādēļ pie tā pakavēšos.

Pazīmes: norokot bumbuļsīpolus, to virsmā redzam iegrimumus, kas sākumā pēc krāsas neatšķiras no sīpola krāsas, vēlāk, pēc nožāvēšanas, kļūst brūngani, korķveida. Izskatā šie iegrimumi atšķiras no izplatītāko slimību bojājumiem, glabāšanas periodā tālāk parasti neattīstās. Noskaidrojot audzēšanas apstākļus, izrādījās, ka bora trūkums vienmēr novērots nabadzīgās smilts vai mālsmilts augsnēs, kurās praktiski nav organisko vielu.

Problēmu atrisinājām vienkārši, pavasarī pirms augsnes apstrādes nolaistot lauku ar vircu. Var lietot arī bora superfosfātu, kas paredzēts biešu lauku mēslošanai.