SKAISTĀKAS PAR SAVĀM “MĀSĀM”.

Ūdensžurka ir apmēram viena lieluma ar pelēko žurku – 15 – 20 cm gara, mazliet smagāka par 200 gramiem, bet aste kuplāka un īsāka nekā žurkai. Apmatojums var būt dažādās krāsās – no brūni ruda līdz gandrīz melnam, uz vēdera gaišāks. Dzīvnieciņam ir mazas austiņas un strups purniņš, kas padara to pievilcīgāku par parasto žurku.

ŪDENSŽURKA NESMĀDĒ IZAUDZĒTO.

Ūdensžurka apmetas uz dzīvi mitrās vietās – pie strautiem, dīķiem, novadgrāvjiem un upēm. Galvenokārt pārtiek no grīšļu saknēm, niedru un meldru stublājiem un dzinumiem, kā arī citiem ūdensaugiem. Šie grauzēji nekad neapēd visu augu, bet tikai tā mīkstās, sulīgās daļas. Pārpalikumi – koksnainu stublāju atliekas, apgrauzti zariņi – pie mielasta galda vēsta, kas tur ieturējies. Taču ūdensžurkas nebaidās iemitināties arī ūdenim tuvos dārzos. Tās ēd gandrīz visus sakņaugus. Īpaši garšo burkāni un bietes, pākšaugi, apstrādā arī kāpostus, kabačus, ķirbjus, kartupeļus (pie tam izvēlas vidēja lieluma bumbuļus, nevis pašus lielākos vai sīkākos), ēd puķu sīpolus, gumus, saknes. Sava tiesa dārza labumu nonāk arī ūdensžurku pazemes pieliekamajos kambaros, tomēr sagādātie krājumi nav tik lieli, lai varētu iztikt visu ziemu, tāpēc ziemā ūdeņu strupastes rok alas zem sniega un apciemo augļu kokus, sevišķi ābelītes, apgraužot sakņu kakliņus un virs tiem gredzenveidā stumbra mizu.

Ūdensžurku raktās alas veido sarežģītus labirintus, tās nesniedzas dziļi augsnē, bet ir garas un sazarotas, ar vairākām ieejām un izejām apmēram četru centimetru diametrā. Lai gan šie caurumi ir paprāvi, tos nav viegli pamanīt, jo parasti atrodas aizaugušās, neappļautās vietās, pie zaru, akmeņu, komposta vai atkritumu kaudzēm.

KĀ CĪNĪTIES?

Par cīņu ar ūdensžurkām rakstīts dažādos izdevumos, pieredze atrodama arī internetā. Visi zinātāji uzsver, ka cīņa jāsāk ar visu atkritumu un augu atlieku aizvākšanu, jo pielūžņots dārzs ir grauzēju paradīze. Regulāri jāuzrok zeme, jāpārrok komposta kaudze. Grauzēju atbaidīšanai iesaka stādīt sarkano plūškoku, fritilārijas, sēt ārstniecības suņmēli. Ūdensžurkām nepatīkot aitu mēsli. Vislabāk, protams, bez pakaišiem. Kaitnieki metoties prom no dārza, ja kādā no alām iemests kaut kriksītis bebru dziedzera. Grauzēju skaita ierobežošanai par vienu no labākajām metodēm atzīst augsnes dziļo uzaršanu vai uzrakšanu, kas izjauc alas. Vietās, kur grauzēju alas atrodas ārpus dobēm, var izmantot herbicīdus augu likvidēšanai. Tas pasliktina grauzēju dzīves apstākļus. Dārza tuvumā nav ieteicams turēt siena kaudzes un stirpas.

Kā jau tas pasaulē notiek – kas vienam kaitnieks, citam saudzējams un aizsargājams. Pirms dažiem gadiem Lielbritānijā sākās visapdraudētākās Lielbritānijas dzīvnieku sugas – ūdensžurku – glābšanas kampaņa. Bristoles zooloģiskais dārzs slepenā vietā netālu no pilsētas sāka veidot jaunu ūdensžurku koloniju. Lielbritānijā tās kļuvušas par lielu retumu upju krastu apbūves, vides piesārņojuma un Amerikas ūdeļu savairošanās dēļ. Ūdensžurkas arī bieži vien tiek aiz pārskatīšanās noindētas, jo tiek noturētas par brūnajām žurkām. Tā, lūk. Bet katram savs dārzs tomēr tuvāks. Tas tiek sargāts. Arī pret ūdensžurkām.